Sēdēt, vērot aparātu skalas un retumis pagrozīt limbus — vairāk te, šķiet, nebija ko darīt. Bīties šķēršļu tā kā nebūtu pamata, jo mašīna pārvietojās nevis telpā, bet laikā vai, pareizāk, infralaikā, kur vispār nekas neeksistē un tātad arī uzdurties nekam nevar. Vienīgā realitāte šeit bija laika blīvums, kura uztveršanai cilvēkam nav piemērota maņu orgāna…
Un tomēr nesalīdzināmi drošāk būtu braukt pa šauru līkloču taku gar bezdibeņa malu. Tiesa, virzienā no pagātnes uz tagadni laika blīvums, par laimi, samazinās, bet tas notiek nevienmērīgi — blīvums lēcienveidīgi pieaug tur, kur laiks ir sevišķi bagāts ar notikumiem. No otras puses, pašiem notikumiem vieglāk risināties tur, kur laika blīvums un spiediens kļūst mazāki, un tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ progress visās dzīves jomās aizvien vairāk paātrinās. Laika blīvums pakāpeniski
samazinās, jo laiks eksistē telpā, tāpat kā telpa laikā, un laiks paplašinās telpā, tāpat kā telpa paplašinās laikā. Paplašinās nemitīgi — mūsu acu priekšā. To mēs jau zinām, hronogācijas laikmetā to nevar nezināt, kaut arī šīs parādības fiziskā būtība vēl ne tuvu nav izprasta…