«Nu vai zināt!» Koļins sakoda zobus. «To es tiešām nebiju … Kaut gan…»
Un ar strauju kustību viņš ieslēdza retaimeru.
Pakāpeniskas pārejas nebija. Palicējiem hronokārs piepeši pārstāja eksistēt, tāpat kā Jurim un Koļinam pārstāja eksistēt palicēji līdz ar zemi un debesīm.
Pulksteņi hronokārā joprojām tikšķēja, bet to rādītāju stāvoklim nebija parastās nozīmes… Koļins pasmīnēja. Jā, vēsturiskā laika vairs nav. Neviens nevar pateikt, kurā gadā mēs šobrīd atrodamies, kuru dienas vai nakts, ziemas vai vasaras stundu rāda mūsu pulksteņi. Taču fiziskais laiks turpina savu gaitu. Izvairīties no tā nav iespējams, un paies vēl ne mazums stundu, iekams sasniegsim eocēnu. Tur mūs droši vien gaida Sizova atstātais restu sainis. Varu iedomāties, kā viņš lamājās, kad atrada to savā mašīnā… Visi zina, cik grūti Sizovam dažkārt pievaldīt mēli. Bet galu galā tas nav pats ļaunākais.
Lēni, ievērodams reizi par visām reizēm noteikto kārtību, Koļins aplūkoja mēraparātus un nolasīja to rādījumus. Brīžiem, kad bultiņas tiecās palēkties dažādos virzienos, viņš viegli pagrieza limbus. Rādītāji tūdaļ atgriezās normālā stāvoklī un turpināja saskanīgi vibrēt. Pavirši raugoties, hronokāra vadīšana neprasīja īpašu māku. Taču prasmīgam vadītājam vajadzēja nekļūdīgi novērtēt daudzo agregātu darbu un izšķirties par vislietderīgāko rīcību kaut vai pussekundi agrāk, nekā mēraparāti deva attiecīgu signālu.