— Labs ir, — viņš tikai izspieda caur zobiem. — Pārbaudiet baterijas!
Kamēr puiši stenēdami cilāja pēdējo konteineru, ekspedīcijas priekšnieks atlaidās zemē. Labais noskaņojums bija vējā. Vispār tas, protams, bija muļķīgi — noticēt uz ātru roku safantazētajai hipotēzei, ka Sizovs atradīs restu saini un atstās to Petjkam. Naivi, protams. Taču panākt Sizovu vajadzēja šā vai tā. Tāpēc pagaidām nav ko sērot. Cita lieta, ja Sizovu panākt neizdosies…
— Nu, vai esat jau galā?
— Esam. — Petjkas balsī, tā vismaz likās Koļinam, ieskanējās bailes. Puisis pienāca viņam cieši klāt. — Klausies, Jurka man visu pateica. Iepriecinoša maz?
— Maz, — Koļins atbildēja.
— Bet varbūt jūs viņu panāksiet…
— Kad pūcei aste ziedēs.
— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.
— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …
— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?
— Goda vārds!
— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …
— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!…
— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!