— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.
Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.
Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.
Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.