— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.
Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.
— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.
— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.
— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…
— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …
— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.
— Izturēšu, — Juris sacīja.
— Tad ej.
Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …
Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?
Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.