Pāreja šoreiz nebija gluda. Kaut kas nočerkstēja. Hronokārs dabūja pamatīgu triecienu. Pēc tam viss apklusa. Caur kupolu kabīnē iespiedās tumsa. Acīm redzot, bija nakts. Oda pēc apsvilinātas plastmasas. Tātad rests tomēr sadedzis. Šūniņu vaina. Neizturēja. Lai gan trūka pavisam maz. 2ēl… Interesanti, kas tas par laikmetu? Pēc skaitītājiem to nevarēs noteikt — pārāk niecīga līmeņu starpība. Katrā ziņā tas ir apdzīvots laiks. Laiks, kurā dzīvo cilvēki.
Bojājumi… Nez cik lieli tie varētu būt? Hronogācijā bīstamākais ir pārejas moments. Infralaikā briesmas nedraud: telpā, ko aizņem hronokārs, var atrasties jebkuri priekšmeti — mašīna ar tiem nesaskarsies. Cita lieta, kad hronokārs iznirst no infralaika: mašīna pēkšņi it kā rodas izplatījumā, un, ja attiecīgajā mirklī tai pašā vietā atrodas kāds priekšmets, saskare var būt visai nepatīkama.
Lai nu kā, šī saskare ir jau notikusi. Tagad jāpadomā par turpmāko…
Cik stipri cietusi mašīna? Vai rests ir pilnīgi bezcerīgs? To visu varētu nekavējoties noteikt. Vajadzīga tikai gaisma. Bet aiz hronokāra kupola — nakts. Ieslēgt gaismu ir bīstami. Jau tā pārkāpts noteikums, kas aizliedz mīnushronistam parādīties cilvēku apdzīvotajā laikā. Kad resta sprakšķi pēkšņi saplūda griezīgā tarkšķoņā — šūniņas pārsprāga un nosvila cita pēc citas, Koļins nepaspēja pat iedomāties, ka pārkāpj šo noteikumu.