Viņš ieslēdza automātu tīri reflektoriski, bez saprāta līdzda­lības. Toties jo vairāk vajadzēja domāt tagad. Pievērst sev cilvēku uzmanību? Pēc pilsētas te gan neizskatās. Šķiet, visapkārt ir mežs. Tik un tā cilvēki var būt tuvumā. Viņu ieraudzīs — un kas tad notiks?

Tas atkarīgs no tā, kādā laikmetā viņš ir nokļuvis. Mī- nushronistu mēraukla te diemžēl nav lietojama. Kas gan ir viens vai divi gadsimti jebkurā ģeoloģiskā ērā? Tik sī­kas laika vienības kā gadsimts tur neviens neskaita un īpaši neatzīmē. Bet te — gadsimts, pat gadu desmits un reizēm viens vienīgs gads var izšķirt visu.

Klusums. Tas nozīmē, ka patlaban šeit nav kara. Vai tiešām? Acīm redzot, jā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini: pa­gātnē cilvēki vienmēr karoja. Tiesa, ne visi kari bija pa­saules mēroga. Atsevišķās vietās cilvēki šad tad neka­roja. Iespējams, ka arī šī ir viena no tādām vietām. Tas, protams, būtu labi. Bet vai tad karš ir pats briesmīgākais?

Nē, ne vienmēr… Arī nebūdams vēsturnieks, Koļins daudz ko atcerējās no vēstures grāmatām. Viņš, piemē­ram, spilgti iztēlojās, kā rītausmā — bet, ja hronokārā iedegs gaismu, varbūt, jau tagad, naktī — te saskries pū­lis. Kā šis pūlis nemitīgi