Koļins satvēra vadības pultī iemontētā mimlauka uztvērēja slēdzi. Tūdaļ viņš iedarbinās uztvērēju. Un pēkšņi no skaļruņa atskanēs balss. Normāla, cilvēciska balss!
Ar piesardzīgu kustību Koļins ieslēdza aparātu. Varētu domāt, ka visniecīgākais satricinājums ir spējīgs to sabojāt. Patiesībā uztvērējam diezin vai spētu kaitēt pat āmura sitiens. Un tomēr Koļins centās pieskarties tam pēc iespējas maigāk.
Tikko skalas panelī iedegās gaisma, noskaņošanas automāti sāka lēni pārvietot rādītāja bultiņu. Tā bez kavēkļiem nokļuva līdz skalas galam. Skaņu nebija, atskaitot gandrīz nedzirdamu švīkoņu, tā dēvēto fonu. Automāts ieslēdza dažādus diapazonus citu pēc cita, un ik reizes rādītājs, nekur neaizķerdamies, pārslīdēja pāri visai skalai. Uztvērējs joprojām klusēja …
Bet tad piepeši skaļrunī kaut kas iedžinkstējās. Bultiņa pasvārstījās pa labi, pa kreisi un beidzot sastinga. Uztvērējs vienmērīgi dūca. Raidījums? Vai tiešām raidījums mimlaukā?
Koļins pievēra acis. Viņš centās nedomāt, tikai klausīties. Dūkoņa. Nepārtraukta, vienmērīga dūkoņa. Nekādas modulācijas. Nē, tas nevar būt raidījums. Iegaumēsim šo vietu…