Viņš pagrozīja noskaņojuma regulatoru. Diapazonu pārslēgs noklikšķēja vēl vairākas reizes. Nekā! Tad Koļins atkal noskaņojās uz vienmuļo dūkoņu. Tās pavadījumā domas, šķiet, raisījās vieglāk.
Jā, pēc šīs dūkoņas jau var orientēties. Mimlauku cilvēce, acīm redzot, vēl nepazīst. Tas atklāts pirms septiņdesmit pieciem gadiem, skaitot no viņa tagadnes. Un tomēr … dūkoņa pierāda, ka Zemes virsū pastāv vismaz viena iekārta, kuras darbība rada mimlauku. Cilvēki to vēl nezina, tāpat kā savā laikā nezināja, ka zibens rada varenu elektromagnētisko lauku. Kas tā varētu būt par iekārtu? Katrā ziņā šī iekārta liecina par samērā augstu tehnikas līmeni… Ja vēl izdotos noskaidrot, ka šī laikmeta sakaru tehnikā izmanto elektromagnētisko lauku, varētu puslīdz droši pateikt: tas ir divdesmitais gadsimts. Bet šai nolūkā vajadzīgs radiouztvērējs. Un kurš gan vedīs līdzi tādu retumu, kas nav atrodams pat visos muzejos?
Protams, hronokara uztvērējam varētu piemontet pa- pildbloku, kas ļauj uztvert arī radioviļņus. Principā to varētu. Nepieciešamas tikai detaļas, instrumenti un laiks. Šādas tādas detaļas droši vien izdosies sameklēt. Ar instrumentiem būs grūtāk. Bet kur rast laiku?
Labi Lai paliek papildbloks. Vispirms jātiek skaidrībā par citām lietām.