Kādas vēl iespējas atlikušas? Gaidīt palīdzību? Uz kādu palīdzību viņš var cerēt?
Patiesību sakot, ne uz kādu. No Koļina laikabiedriem neviens nezina, kur viņš atrodas, un, dabiski, nemeklēs viņu tik tuvā pagātnē. Bet cilvēki, kas dzīvo šajā laikmetā, kaut arī gribētu, viņam nespēj līdzēt.
Varbūt cerēt uz brīnumu? Nē! Šajā sakarā der atcerēties, ko teicis viens no cienījamākajiem senčiem: «Hipotēzes es neizgudroju.» Vismaz, ja ir runa par brīnumiem. Tātad…
Tātad otrais noteikums skan: «Ja apstāšanās… tomēr kļuvusi neizbēgama, mīnushronista pienākums — veikt visu nepieciešamo, ieskaitot pašus galējos pasākumus, lai cilvēki viņu nepamanītu un neatminētu viņa ierašanās noslēpumu.»
Lūk, tā! īsi un skaidri.
Koļins atlaidās krēslā un sāka klusi svilpot. Ne jau rek- viēmu, protams, tomēr par jautru šo melodiju diezin vai varēja saukt. Galējie pasākumi. Tas nozīmē — pazust. Dehronizēties kopā ar mašīnu un visu, kas tajā atrodas. Iet bojā. Starp citu, izdarīt to nav grūti. Jāatvieno drošinātāji, jāaizver acis un jāizslēdz ekrāni.
Protams, acis var ari neaizvērt. Tas nav obligāti.
Viņš pasmīnēja. Pat ļoti naivs cilvēks tomēr neuzskatītu šo smīnu par labsirdīgu.
Dehronizēties… Aiziet bojā … Kāda velna pēc?!
Mēs esam nepietiekami mācījušies vēsturi, viņš pikti nodomāja. Mēs nezinām detaļas. Bet galveno mēs taču atceramies! Mēs atceramies, kā ļaudis mira. Gan tad, kad viņi devās nāvē paši, gan arī tad, kad viņus dzina nāvē citi.