Kaut kāds orientieris galu galā atrasts: hronokārs izniris vēsturiskajā laikā ne tālāk par trīssimt un ne tuvāk par septiņdesmit pieciem gadiem no tagad­nes. Starp šiem līmeņiem lielas atšķirības nav. Vismaz vienā ziņā — salabot hronokāru un turpināt ceļu diezin vai izdosies, jo ne pirms trīssimt, ne arī pirms septiņdes­mit pieciem gadiem cilvēce par hronogāciju vēl nekā nezināja. Taisnība, pirms septiņdesmit pieciem gadiem izcilākie zinātnieki jau sāka pētīt šo problēmu. Bet līdz konkrētām detaļām, līdz gatavam restam vēl bija ļoti tālu.

Tātad vēlreiz jāsasprindzina griba un jāmaina domu virziens. Par orientēšanos jāaizmirst. Tagad jāapsver vi­sas iespējas, visas izredzes, visi par un pret.

Iespējas? Pat teorētiski to bija pārāk maz.

Izlabot retaimeru? Bez jauna resta tas diemžēl nav iz­darāms.

Uzstādīt bāku? To varētu, ja vien viņam tāda būtu. Taču visas bākas atstātas ekspedīcijā …

Viņa paša resursi līdz ar to, šķiet, ir izsmelti. Sakaru hronogācijā, kā zināms, nav. Tie vēl nav izgudroti. Hro- nolangs? Jā, tas kā vienmēr guļ savā vietā. Bet arī to nevar izmantot. Šis aparāts ir pārāk kompakts, lai kal­potu par universālu pārvietošanās līdzekli. Kad laika blī­vums kļūst mazāks par noteiktu lielumu, citiem vārdiem, aiz zonas, kuru apkalpo pleistocēna stacija, tas vairs ne­spēj darboties. Tieši tādēļ šī stacija arī ierīkota, lai hro- nolangisti tur varētu sagaidīt mašīnas.