AIZEKS AZIMOVS, amerikāņu rakstnieks
DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS
Lūiss Peitons nekad nevienam nestāstīja par paņēmieniem, ar kādiem viņam izdevies pieveikt Zemes policiju daudzās viltus pilnās divkaujās, kad lāgiem jau šķita, ka tūlīt, tūlīt viņu pārbaudīs ar psihoskopiju, taču ik reizi PeitOns uzvarēja.
Viņš nebija tik liels muļķis, lai atklātu savas kārtis, bet reizēm, tīksminādamies par nākamo noziedzīgo varoņdarbu, viņš pievērsās sen iecerētam nodomam: uzrakstīt testamentu, ko lasīs tikai pēc viņa nāves, un testamentā parādīt visai pasaulei, ka iedzimts talants, nevis akla veiksme, viņam vienmēr ļāvis uzvarēt.
Testamentā Lūiss Peitons rakstītu: «Aplamajā sakarībā, kas izdomāta nozieguma slēpšanai, vienmēr ir atrodamas šīs sakarības autora pēdas. Tāpēc prātīgāk ir konstatēt dabisko norišu sakarību un savu rīcību pielāgot tai.»
Ari Albertu Kornelu noslepkavot Peitons bija nodomājis, rīkojoties tieši pēc šī principa.
Kornels, sīks zagtu mantu uzpircējs, pirmoreiz ierunājās Peitonam par šo darījumu, kad Peitons pusdienoja Grinela restorānā pie sava parastā mazā galdiņa. Šķita, ka Kornela zilais uzvalks todien spīdēja kaut kā neparasti, grumbām izvagotā seja smīkņāja kaut kā neparasti, izbalojušās ūsas bija izspūrušas kaut kā neparasti.
— Mister Peiton, — viņš teica, sasveicinādamies ar savu nākamo slepkavu (Kornela apziņā nebija ne vēsts no kādas ļaunas priekšsajūtas), — priecājos, jūs redzēdams. Biju jau zaudējis gandrīz jebkuru, jebkuru cerības dzirksti!