Peitons necieta, ja, desertu ēdot, viņu traucēja avīzes lasīšanā, un tāpēc dzedri atbildēja:
— Kornel, ja jums ar mani kādas darīšanas, jūs taču zināt, kur esmu atrodams.
Peitons bija pāri par četrdesmit gadu vecs, melnie mati jau sāka sirmot, taču dzīve vēl nebija spējusi viņu saliekt, viņš izskatījās jauneklīgs, acis nebija zaudējušas spožumu, un
viņš prata piešķirt balsij sevišķu skarbumu, nav vārdam vietas — šinī ziņā Peitonam bija liela prakse.
— Pavisam citādas darīšanas, nekā domājat jūs, mister Peiton, — Kornels atbildēja. — Pavisam citādas. Ser, es zinu vienu dārgumu slēptuvi… slēptuvi… jūs saprotat, ser.
Ar labās rokas rādītāja pirkstu viņš it kā paklaudzināja vieglītēm pa kādu neredzamu virsmu un kreiso plaukstu mirkli pielika pie auss.
Peitons pašķīra avīzes lappusi, kurā vēl bija jaušama tele- sadalītāja valgme, avīzi salocīja un vaicāja:
— Dziedošie pulkstentiņi?
— Klusāk, mister Peiton, — Kornels nobijies čukstēja.
Peitons atbildēja:
— Iesim.
Viņi gāja cauri parkam. Peitons turējās vēl pie viena obligāta paraduma — par noslēpumiem runāja tikai brīvā dabā. Jebkuru istabu var novērot ar staru ierīci, taču nevienam vēl nav paveicies izokšķerēt visu telpu zem plašā debess juma.