Uz šosejas parādījās apbruņotu strādnieku grupas. Neizņemot papirosu no zobiem, šturmfīrers atklāja metodisku uguni. Apšaudes laikā Raup-Dīmenss ne uz mirkli nezaudēja mieru, kaut arī lodes arvien biežāk ielidoja logā, saplosīja aizkaru un urbās platajā trīsviru skapī.
Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par
laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vajadzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.
Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.