Ieraudzījis restorāna «Foxtrottdiele» durvīs labi pazīstamo šveicaru, aģents pasmīnēja: senāk, kad biju vēl aizsargu pulka priekšnieks, šādā gaišā dienas laikā tikko beidzu dzīres. Tagad naktslokālos vairs neatļāva dejot, staigāšana pēc pulksten desmitiem bija aizliegta, un viesības parasti notika pēcpusdienā. Gluži kā vidusskolēnu sarīkojumi!
Domas par piekšā stāvošo izklaidēšanos Ķīsim sagādāja labpatiku, bet ne mirkli viņš nespēja aizmirst Žani. Vērīgāk nekā parasti viņš ielūkojās gājēju sejās. Izredzes, protams, bija niecīgas, bet varbūt tomēr palaimēsies ieraudzīt. Tādā gadījumā… jā, tādā gadījumā viņš vairs neļaus sevi apvest ap stūri! Nekādā ziņā neļaus! Un, ja turklāt patiešām izrādītos, ka Žanis saistīts ar tipogrāfiju, tad taču atkristu krietns žūksnis. Gan viņš zinātu, ko ar to iesākt.
Ķīsis pēkšņi saspringa. Priekšā pavīdēja pelēks lietus mētelis un brūna platmale un tūdaļ pazuda burzmā pie autobusa pieturas. Žanis! Viņam tik ļoti gribējās, lai tas tā būtu, ka cita iespēja neienāca prātā. Aizmirsis ierasto piesardzību, aģents metās skriešus.
Kad viņš sasniedza pieturu, autobuss jau sāka kustēties. Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš ar vienu kāju uzlēca uz pakāpiena un, rupji atgrūdis durvīs stāvošo sievieti, iespraucās pārpildītajā vāģī.
— Cik tālu? — jautāja kasiere.
— Līdz gala punktam, — katram gadījumam pateica aģents, skatieniem tvarstīdams brūno platmali.
Tā virzījās uz izeju. Nesagaidījis biļeti un sīknaudu, Ķīsis ar elkoņiem lauza sev ceļu uz priekšu. Autobuss pieturēja, brūnās platmales īpašnieks mierīgi izkāpa, taču aģents vēl arvien bija iespīlēts starp divām mugurām. Viņš vairs nerēķinājās ar citiem pasažieriem. Laidis darbā dūres, izsitās līdz izejai un kā traks bungoja pie šofera lodziņa. Tas beidzot apstādināja mašīnu. Ar vienu lēcienu Ķīsis bija ārā.