Kāda laime! Pelēkais mētelis un brūnā platmale vēl atradās redzes lokā. Pārliecināts, ka šoreiz medījumam neizbēgt, Ķīsis kļuva aukstasinīgāks. Viņš gan nepalēnināja soli, bet drošības pēc pārgāja ielas otrā pusē un tēloja cilvēku, kas steidzas darīšanās. Tā viņi veica kādus simt metrus. Un, jo ilgāk aģents pētīja svešinieku, jo stiprāka vērtās nojauta, ka viņu maldinājusi apģērba līdzība. Diezin vai Žanis staigātu tik laiskā gaitā, kāda raksturīga vienīgi dīkdieņiem. Arī cits apstāklis — šis cilvēks iekāpa autobusā, lai brauktu tik niecīgu ceļa gabalu — pierāda, ka tas nav radis fiziski piepūlēties. Kad vēl turklāt svešinieks apstājās pie Graudnieku savrupmājas un grasījās atvērt vārtiņus, Ķīsis gandrīz vairs nešaubījās, ka kļūdījies. Taču pārbaudīt vajadzēja. Gadījumā, ja tas tomēr izrādītos meklētais, viņš atkal uzdosies par pagrīdnieku no Slokas papīrfabrikas.
Pietika ar vienu skatienu, lai gūtu pilnīgu skaidrību. Ķīsis pēkšņi izjuta niknumu pret šo slaistu, kura dēļ bija velti lēcis ejošā autobusā, velti grūstījies ar braucējiem, velti zaudējis laiku. Un, kad šis svešinieks, kuram viņš bija aizstājies ceļā, norūca kaut ko par nekaunību, Ķīsis vairs neizturēja:
— Neizrunāties!
— Ko?!… — vīrietis tikai pamazām atguva spēju runāt. — Kā jūs uzdrīkstaties?
— Kāpēc jūs, Grāves kungs, ielaižaties ar tādu rupju cilvēku? Pasauciet kādu šucmani, — atskanēja sašutusi balss.
Tā bija pajauna, pašapzinīga sieviete koši krāsotām lūpām un tikpat spilgti sarkanām kurpēm ar divkāršām pazolēm. Citkārt Ķīsis nepaliktu atbildi parādā. Šoreiz viņš piekāpās, jo laikus aptvēra, ka apvainojošie vārdi neskar viņu pašu, Arnoldu Ķīsi, bet prasto strādnieka virsvalku, kas viņam mugurā. Bez tam — šī gaišmate nepavisam nebija peļama.