Beidzot ieradās Ozols. Viņš jau bija manāmi ieturējies, acis drudžaini gailēja.
Jaunais viesis no sliekšņa pamāja Ķīsim. Viņi pazina viens otru jau no bērnības dienām, jo tēvu lauku īpašumi atradās kaimiņos. Vēlāk viņi abi bija vienā studentu korporācijā «Selonija», kur mediķim Ozolam izdevās uzdienēt līdz fuksmajoram. Tagad Ozols varētu mierīgi dzīvot no bagātā tēva ienākumiem vai ārstēt lētticīgo ļaužu iedomātās kaites, taču, kā pats lielījās, aiz idejiskiem apsvērumiem kalpojot gestapo. Šo vietu viņam vecās draudzības vārdā bija izgādājis Ķīsis.
Ienācēju pamanīja arī Lonija Serde, franču liceja audzēkne.
— Skolnieks Ozols nokavējis par veselu stundu, — viņa sauca pār visu zāli. — Par to viņam tiek uzlikts stingrs sods.
— Te būs izpirkšanas nauda. — Un Ozols pasvieda viņai mazu sieviešu pulksteni ar sudraba aproci.
— Cik skaists! — jūsmoja Lonija. — Par to nu gan tev tiek piedots.
Viņa grasījās pateikties ar skūpstu, bet namatēvs jau vilka Ozolu projām.
— Vispirms darīšanas, tad prieki!
— Pagaidiet, Ozola kungs, — lūdza Melsiņa. — Man vajadzīgs jūsu padoms.
— Vēlāk, vēlāk, — atmāja Ozols, pazuzdams ar Graudnieku blakus istabā, no kuras drīz vien atskanēja metālisku priekšmetu šķindoņa.
— Varbūt es varu tev palīdzēt? — Ķīsis un Melsiņa jau bija pārgājuši uz «tu».
— Bet tu taču nestrādā gestapo, — šaubījām gaišmate.
— To nu gan ne, — apgalvoja slepenais aģents. — Bet ja runa ir par kaut ko pre[valstisku…
Jau pēc pirmajiem Melsiņas vārdiem Ķīsis ieinteresējās.
Melsiņas pārtikas veikalā strādājot kāda Zemīte, īpašniece uzskatot to par komunistu piekritēju, jo pēc veikala nacionalizēšanas Zemīte tikusi iecelta par vecāko pārdevēju. Un, lūk, ko Melsiņa novērojusi pēdējā laikā: daži strādnieki no apkārtējām fabrikām nekad negriežoties pie citām pārdevējām, bet allaž gaidot, kamēr atbrīvosies Zemīte. Turklāt šī sieviete neesot ne glīta, ne fauna. Aizdomīgie pircēji sačukstoties ar Zemīti — par ko, to Melsiņa nezinot, bet tam noteikti esot jābūt kaut kam pretvalstiskam.