— Varbūt jūs dodat priekšroku boļševikiem? — izaicinoši apvaicājās inženieris Kaltups.
— Neaizmirstiet, ka vācieši izglāba jūs un mūs visus no Sibīrijas, — pamācīja rakstnieks Kauls.
— Ko jūs, ko jūs … — sauca Grāve. — Ļaujiet taču izrunāt līdz galam. Vēsture pierāda, ka zināmos apstākļos negatīvais pārvēršas pozitīvā. Kailā vara ir vienīgais, kas spēj satriekt pīšļos boļševismu un nosargāt privātīpašumu.
— Bet jums taču nepieder nekustams īpašums, — iedzēla Graudnieks.
— Un kas par to? — iekaisa privātdocents. — Lai dzīvotu mērķtiecīgu dzīvi, man nepieciešama apziņa, ka jebkurā laikā varu tādu iegādāties .. .
— Nu, tad iedzersim uz privātīpašumu vispār un uz Grāves kunga nākāmo privātīpašumu it īpaši! — uzsauca bankas pārvaldnieks Rigerts.
Viņš jau bija manāmi dūšā un, piepildot glāzes, lielāko tiesu aizlēja garām. Bet šai sabiedrībā neviens par to neuztraucās — ja pietrūks dzidrā, dzers to pašu franču konjaku. Labu brīdi neviens nepievērsa uzmanību tālruņa neatlaidīgajai zvanīšanai. Beidzot iesteidzās apteksne un nocēla klausuli. Namatēvs negribīgi piegāja pie aparāta. Beidzis sarunu, viņš griezās pie viesiem:
— Ozola kungs izlūdzas jūsu piedošanu. Viņam šodien atkal jāstrādā virsstundas.
Ķīsis ievēroja, ka daži ciemiņi samirkšķinās. Nebija nekāds noslēpums, ka Ozols ir gestapo darbinieks un tajās reizēs, kad jālikvidē kārtējā ieslodzīto partija, viesībās ierodas ar nosebojumu.
— Cik žēl! — nopūtās Melsiņa.
Tāpat kā pirmīt, kad pieminēja fon Plantu, Ķīsī pamodās greizsirdība. Bet, redzēdams, ka gaišmate vēlīgi smaida, viņš nomierinājās. Viņu starpā drīz vien nodibinājās laba saprašanās, kas stiprinājās ar katru iztukšoto glāzīti. Ķīsis vairs nešaubījās, ka Melsiņa viņam ar uzviju atlīdzinās par visām šīs dienas neveiksmēm.