Pēc pulksten desmitiem, kad tevi iedzen dzīvoklī, pa Rīgas ielām trauc slēgtas mašīnas ar simtiem uz nāvi notiesāto. Tur, kur šīs mašīnas apstājas, pie tikko izraktām bedrēm, tu vari ieraudzīt šo kungu. Izpildījis savu bendes amatu, viņš steidzas pievākt laupījumu, lai pēc tam līdz rītausmai rīkotu orģijas kopā ar saviem darba devējiem — gestapiešiem.
Viņa noziegumu pēdas tu vari atrast Biķerniekos, Dreiliņu priedēs un Rumbulas mežā, kur pirmajos piecpadsmit okupācijas mēnešos noslepkavoti pāri par 80 000 vīriešu, sieviešu un bērnu.
Lūk, tāds ir šis «nacionāli domājošais» kungs, kas tīko arī pēc tavas dzīvības un mantas!»
5
Tai pašā laikā uzsaukums jau bija nokļuvis līdz Raup-Dīmensam. Oberšturmfīrers pagrozīja to, paoda tāpat kā suns, kas dzen pēdas. Papīrs vēl smaržoja pēc iespiedkrāsas. Tātad iespiedums vēl gluži svaigs, tikko no spiestuves. Nolādēts! Kur gan tā varētu atrasties?! Ja tas tūļa Ķīsis būtu bijis gudrāks, viņš varbūt tagad jau zinātu …
Deviņi. Laiks beigt darbu. Ieslēdzis slepenos dokumentus seifā, rūpīgi iztīrījis nagus un uzvilcis Rīgā pašūto formas mēteli, kas lika ar ilgām atcerēties Bond- strīta drēbnieku, oberšturmfīrers Haralds Raup-Dīmenss izgāja uz ielas. Viņam, protams, bija mašīna, bet Mērijas dzīvoklis atradās netālu, un pēc garās darba dienas piesmēķētajā kabinetā Raup-Dīmenss mīlēja pastaigāties. Lietus bija pārstājis, bet bulvāra melnais asfalts un garāmbraucošo limuzīnu lakotās karosērijas vēl laistījās mitrumā. Šur tur iemirdzējās kabatas spuldžu zili aptumšotā gaisma. Dzirdēja vai vienīgi vācu valodu, jo latvieši pēc tumsas iestāšanās vairījās iziet no dzīvokļiem.
Mērija jau droši vien būs uzklājusi galdu. Viņa zināja, ka oberšturmfīreram pēc gestapo skarbās un nežēlīgās atmosfēras nepieciešama sievišķīga gādība. Jā, likteņa ceļi ir neizprotami. Kad Švarcs planieri bija minējis Alhambras bārdāmas Marlēnas vārdu, Raup-Dīmensam pat prātā nebija ienācis, ka viņš to kādreiz satiks.