Viņu iepazīšanās bija tīri nejauša. Kādu vakaru, garlaicības dzīts, viņš aizgāja uz restorānu. Tur uzstājās dziedātāja koši krāsotiem matiem, kuri prožektoru gaismā liesmoja kā sarkans satiksmes signāls. Šī pēc izskata jaunā sieviete — tās īstais vecums slēpās zem prasmīgi uzliktas krāsu kārtas — tīri pieklājīgi izpildīja vairākas angļu dziesmiņu parodijas. Kad viņas priekšnesums beidzās, dziedātāja neaicināta apsēdās pie oberšturmfīrera galdiņa. Neraugoties uz viņa noraidošajiem skatieniem un vēso klusēšanu, sarkanmate, tukšodama glāzi pēc glāzes, ar mākslotu vaļsirdību stāstīja, ka viņa agrāk strādājusi Alhambrā, ka viņu saucot — Marlēna un ka viņai pašlaik neesot neviena drauga. Pieklājīgi, bet noteikti noraidījis viņas nepārprotamo priekšlikumu, Raup-Dīmenss samaksāja tēriņu un aizgāja. Pēc vairākām nedēļām oberšturmfīreram nācās izsaukt uz gestapo kādu Mariju Lieni Zariņu, kura, pēc aģentūras ziņām, ilgāku laiku bijusi angļu militārā atašeja mīļākā. Tā bija tā pati Marlēna, tikai šoreiz bez smiņķa. Kad viņa bāla un trīcoša stāvēja Raup-Dīmensa priekšā, tas pēkšņi kairi sajuta savu varu pār šo sievieti. Protams, viņš drīz pārliecinājās, ka bijušajai bārdāmai jau sen nav nekādu sakaru ar Angliju, bet viņam patika atstāt Marlēnu pārliecībā, ka tās dzīvība atrodas viņa rokās. Tā sākās pazīšanās, kas atgādināja zvēru dīdītāja un sitienu iebiedēta pantera attieksmes.
Dziedātāja dzīvoja Vecrīgā četrstāvu namā. Vecā ēka, būvēta Ludviķa XVI stilā, ar spraišļotiem logiem tumsā izskatījās tīri iespaidīga. Bet rītos, kad nesaudzīgā dienas gaisma atklāja atlupušo, brūngano krāsu un vietām no- birušo apmetumu, Raup-Dīmenss tikai viebdamies varēja to uzlūkot. Acīm redzot, nama īpašniekam Baumanim, taisot kapitālremontu, pietrūcis līdzekļu fasādes uzpošanai. Melsa, ka vecais Baumanis, kas pats cēlies no strādnieku kārtas, daudz dzerot. Raup-Dīmensam izdevās uzzināt, ka pie nama tas esot ticis, pateicoties nejaušam laimes gadījumam.