—    Asaras? — Nadežda brīnījās. — Un man likās, ka tevi nekas nespēj aizkustināt…

Jānis dziļi nolieca galvu. Jā, skarbs viņš bija kļuvis, ciets un sevī noslēgts. Sevišķi pret Nadju. To darīja smagie cīņas apstākļi. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka pats kaldinājis šīs cietās bruņas, lai neļautu jūtām iz­lauzties uz āru. «Jums jāatsakās no personīgās dzīves,» toreiz teica sekretārs.

—    Nu nesāc tik tu atkal prātot, kāds esmu un kāds izliekos… Pasaki labāk, kā tev patīk šī dziesma.

—    Mazliet skumja, bet skaista. Klausoties tajā, atkal atcerējos Serjožu, visu kādreizējo dzīvi. Vai vēl redzēšu viņu?

—    Cerēsim, Nadja, — Jānis teica ar uzsvaru.

—     Bet ja vairs nav uz ko cerēt… Nu jau pieci mē­neši, kopš nosūtīju vēstuli. Šai laikā no Maskavas esam saņēmuši vairākus sūtījumus, bet par Serjožu ne vārda. Lidotājs … tu taču saproti, ko tas nozīmē …

Jānis klusēja. Viņš zināja, ka īstas sāpes nevar rem­dināt ar vārdiem. Tad jau labāk kliedēt skumjas ar dziesmu. Bet dziedot viņš no pagrīdes darbinieka, kas apsver katru soli, katru kustību, katru vārdu, pārvērtās vienkāršā cilvēkā ar atklātu dvēseli. Dziesmā atkal ieska­nējās jūtas, par kurām pašam nebija skaidrības.

Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:

—    Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.

—    Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis pie­cēlās.

7

Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.

—    Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūti­nāja nogurušās kājas.