Ārste izveseļojās tieši tai laikā, kad pagrīdes tipogrāfijās izbūves darbi tika pabeigti un Daugavietim ievajadzējās uzticama palīga. Pagrīdes darbs bieži vien stundām ilgi saistīja Jāni pilsētā. Bet dzīvokli nedrīkstēja atstāt tukšu — kādam pastāvīgi vajadzēja apsargāt ieeju slepenajā tipogrāfijā un nepieciešamības gadījumā ar trauksmes signālu brīdināt to, kas lejā strā­dāja pie uzsaukumiem. Nadja izrādījās teicams palīgs un labs draugs. Bez viņas dzīve būtu daudz grūtāka.

Jānim, kā allaž, kad domas kavējās pie Nadjas, kļuva tā kā kauns par savu sentimentalitāti. Staigādams pa istabu, viņš neapzinīgi sāka dungot iemīļotu dziesmiņu, kuras vārdus gan vairs lāgā neatcerējās, bet aizmirstos atvietoja ar pašizgudrotiem:

Ne olīvzars, bet šautene tev saujā, Ne kastaņetes — kanonāde skan. Par Madridi mēs abi ejam kaujā, Un tavas lūpas čukst: «No pasarān!»

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīvā Spānija mums sirdī kvēl.

Durvis atvērās, ienāca Nadežda.

—   Kas tā par dziesmu, Jāni? Pirmo reizi to dzirdu,—- latviski viņa jau runāja gandrīz bez kļūdām.

—    To man iemācīja jaunības draugs Krauja, Inter­nacionālās brigādes rotas komandieris. īsi pirms kara viņš atgriezās Rīgā no franču koncentrācijas nometnes. Tas bija neaizmirstams vakars, kad mēs atkal tikāmies. Dzīvoklī pretī operas apstādījumiem sanāca daudz bijušo pagrīdnieku. Ārā šalca maija nakts, zvaigznes likās tik lielas kā vēl nekad, un mēs svinējām atkalredzēšanos, vēl nezinot, ka drīz no jauna karš mūs izšķirs. Krauja apsēdās pie klavierēm un nodziedāja to spāniski. Dzej­nieks Malenieks pārtulkoja tekstu. Es sēdēju klusi, ierā­vies stūrī, iedomājos kaistošās dienvidu debesis, ložme­tēju ligzdu Gvadaramas kalnos un melnmatainu kauji­nieku, kas, glāstot ģitāras stīgas, dzied par savu mīlu … Acīs man toreiz sakāpa asaras — varbūt tā bija jūsma par Spānijas varoņiem, varbūt arī kas cits…