veco meistaru, ko viņi būvdarbos dēvēja par «Feier- abendu». Lieliem soļiem tas centās viņu panākt.
— Kur nu tik lepns kļuvis? Ar veciem draugiem vairs negribi aprunāties?
Daugavietis mierīgi apgriezās. Ar vēsu skatienu nomērījis Feierabendu no galvas līdz kājām, viņš pieklājīgi pacēla platmali un noprasīja:
— Ko jūs vēlaties, kungs?
Vecais apjuka. Nez kādēļ viņam bija licies, ka sastapis to pašu simpātisko puisi, kas kādreiz strādāja pie viņa par mūrnieka palīgu. Tam taču arī bija gaiši mati, — bet vai maz tādu skraida pa pasauli? īstenībā meistars nevarēja lāgā atcerēties, kāds tas Daugavietis izskatījās.
— Būšu sajaucis. Neņemiet ļaunā!
— Nekas, tas jau katram var gadīties, — vienaldzīgi atteica Jānis un, atkal pacēlis platmali, turpināja ceļu.
Vecā meistara svārstīšanās lieku reizi pierādīja Daugavietim, ka viņa āriene reti kādam iespiežas atmiņā. Šis apstāklis jau daudzkārt bija glābis viņu no apcietināšanas, palīdzējis iziet sveikā no kļūmīgām situācijām. Nejaušs paziņa nākošajā dienā vairs neatcerējās Jāņa izskatu un, politpārvaldē pratināts, tikai mācēja pastāstīt, ka tas bijis «savs cilvēks» vai «lāga puisis».
Un tomēr piere bija norasojusi. Meklējot mutautiņu, Jānis iebāza roku bikšu kabatā. Tur kaut kas ieskanējās — kādreizējā dzīvokļa slēdzene, kuru viņš arvien vēl nēsāja līdzi. Interesanti, kas tur tagad apmeties.
Toreiz, pēc telefona sarunas ar rajona komitejas sekretāru Avotu, Daugavietis vēl nezināja, ka uz visiem laikiem atstāj savu istabu. Uz visiem laikiem? Nē, viņš vēl kādreiz atgriezīsies. Šī slēdzene bija vienīgais, kas saistīja ar veco pirmskara dzīvi. Visas pārējās saites pārtrūkušas, varmācīgi sarautas. Tūkstošiem kilometru garajā frontē dun lielgabali, liesmās grūst ciemi, pilsētu laukumos rēgojas karātavas, un viņš — Jānis Daugavietis — staigā pa okupēto Rīgu ar savu naidu un savām cerībām.
Cik gan Rīga būtu skaista ar rudenīgu dārzu raibajām krāsām, ar zeltainajām dūmakām, kas lidinājās virs Daugavas spoguļa, ar vēso, dzidro sauli, kas izcēla namu daiļās līnijas!