Cik gan skaista būtu pilsēta, ja to nesmacētu nāves elpa! Ja uz katra soļa neredzētu sve­šos formas tērpus ar ienīstajiem kāšu krustiem un miroņgalvām, ja nedzirdētu fašistu nagloto zābaku klau­dzēšanu un viņu derdzīgo maršu skaņas! Taču tagad — pietika uztvert garāmgājēju skatienus, lai zinātu, ka Rīgu piemeklējis brūnais mēris.

Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi sa­prata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bē­guļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkste­nis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.

Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izska­nēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas mu­guru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.

Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no iet­ves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.

—    Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokoman­dēja leitnants.

Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.

—    Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darī­jušas!

—    Atkal paliksim bez maizes!

—    Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.

Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.