Satumsa. Autobuss lēni spraucās caur vezumiem un karaspēka mašīnām. Divi jaunieši priekšējā solā uzsāka dziesmu, kas pēdējā laikā bija kļuvusi populāra: «Mēs mierīgi ļaudis, bet dzimtenei sargos stāv bruņotais vilciens arvien!» Vārdi tā iederējās vispārējā noskaņā, ka pat Skaidrīte, nebūdama sevišķi muzikāla, skaļi vilka līdzi. Aizrāvušies ar dziedāšanu, braucēji no sākuma nepiegrieza vērību nevienmērīgai rūkoņai, kas nāca arvien tuvāk. Tikai kad autobuss apstājās un pēkšņajā klusumā varēja sadzirdēt vairākus dobjus sprādzienus, viņi saprata, ka lielceļš kļuvis par uzlidojuma mērķi. Kaut kur aizdegās mežs. «Lūk, kādas jāņugunis,» rūgti nodomāja Skaidrīte. Viņa joprojām neizjūta bailes un tikai vilcinoties paklausīja kasieres rīkojumam izkāpt un paslēpties ceļmalas grāvī. Bet, tikko viņa bija apgūlusies, rūkoņa pārvērtās baigā, griezīgā kaukšanā. Zālē iesīcās lodes, pavisam tuvu virs sevis Skaidrīte ieraudzīja melnu krustu uz piķējošā štukasa sasvērtā spārna, un paniskas bailes dzelžainām rokām iespieda viņas seju tieši dubļos.
Kad zeme pārstāja līgoties un Skaidrīte atvēra acis, viņa ieraudzīja liesmojošo autobusu un blakus tam šofera ķermeni…
— Meitiņ, kas noticis? Kāda tu izskaties! —• iesaucās galīgi pārbiedētā māte, kad Skaidrīte pēc četrām stundām iestreipuļoja istabā.
Dubļaino seju Skaidrītei izdevās nomazgāt kādā upītē, bet ap nelielo brūci sarecējušās asinis rēgojās kā tumšs traips uz gaiša auduma. Svārciņi saplēsti, tenisa kurpes sabristas un netīras.
— Nekas, nekas, — Skaidrīte centās mierināt uztraukto māti, pati bez spēka noslīgdama krēslā.
Elize Svempa iededzināja elektrību, bet tūdaļ, bailīgi sarāvusies, atkal nodzēsa to. Fašisti no lidmašīnām varētu pamanīt gaismu un uzmest bumbu.