Bet spuldzes īsā uzliesmojuma Skaidrītei pietika, lai ievērotu, ka citkārt omulīgā istaba kļuvusi gluži sveša. Tikai mazliet vēlāk, pieradusi pie jūnija nakts blāvās puskrēslas, viņa saprata, ka tie bija ar krusteniskām papīra strēmelēm aplīmētie logi, kas piešķīra telpai sprosta noskaņu.
— Māmiņ, vai mūsu mantas jau sakravātas?
— Kādas mantas, Skaidrīt? — nesaprašanā vaicāja māte. — Mēs taču netaisāmies nekur braukt.
— Vai tad tu nemaz nedomā braukt projām, māt? — pārsteigti iesaucās meitene, jūtot, ka viņai izslīd pamats zem kājām.
—- Braukt projām … Es jau labprāt, bet…
Ārdurvīs gandrīz bez trokšņa apgriezās slēdzene, un istabā ienāca Skaidrītes tēvocis, vecais Donats Baumanis. Lai cik satraukta bija meitene, viņas prātam nepagāja secen, ka pat šais kara dienās Donats nav atmetis savu dīvaino paražu staigāt pa naktīm apkārt. Jau tad, kad meitene vēl apmeklēja pamatskolu, viņas miegu bieži iztraucēja tēvoča klusie soļi, kad tas uz rīta pusi pārradās mājās. Šai labsirdīgajā, klusajā, sevī noslēgtajā cilvēkā viņai daudz kas nebija izprotams. Baumanim, četrstāvu nama īpašniekam, nekad nebija ne graša pie dvēselēs. Skaidrītes mātei, kura vadīja brāļa pieticīgo saimniecību, nācās strādāt pie svešiem ļaudīm, lai sagādātu līdzekļus meitas skološanai. Kur tad vecais Donats lika īres ienākumus? Skaidrītei ne vienreiz vien uzmācās aizdomas, ka tēvocis savās nakts gaitās notriec šo naudu pie kāršu galda. Bet, ja tas tā, vecais labi prata slēpt savu kaislību. Retajās reizēs, kad pie viņiem ieradās ciemiņi un kāds lika priekšā uzspēlēt «cūkas» vai «zolīti», Baumanis atrunājās ar to, ka neprotot atšķirt karali no kalpa.
Skaidrīte griezās pie viņa pēc palīdzības:
— Tēvoci Donat, tu taču arī evakuēsies mums līdzi, vai ne? Pasaki mātei, lai viņa sataisās ātrāk.