Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un per­sonāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzti­cēja Skaidrītes mātei.

—    Labvakar, Burtnieka kungs. Vai šodien daudz grā­matu jāaiznes? — vēl nepārkāpusi pār slieksni, skaļā balsī vaicāja Elize Svempa.

—    Šis tas jau nu ir. Arī uz pastu vajadzētu aiznest dažus sūtījumus provinces klientiem…

Durvis aizvērās. Uz letes, saliktas kārtīgās kaudzēs, ietītas biezā papīrā ar zīmogu «Drukas darbi», atradās grāmatas. Daži saiņi bija pārsieti ar melnu auklu, citi — ar baltu. Saskaitījusi saiņus, Svempa smagi apsēdās ap­dilušajā ādas krēslā.

—    Nav jau vairs tie gadi, kad bez aizdusas varēju uzkāpt sestajā stāvā. Visu dienu uz kājām, vakarā pat nostāvēt grūti.

Burtnieks noņēma acenes un sāka tās ar kabatas lakatiņu spodrināt.

—   Zinu, zinu, tev daudz grūtāk nekā mums pārējiem. Nekā nevar darīt, šie sainīši vēl šovakar jāaiznes. Cilvēki taču gaida.

—    Vai tad es ko saku? … Šodien bija daudz apmek­lētāju ?

—    Kā jau parasti, — atbildēja Burtnieks, atkal pa­slēpdams savas kautrās, tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem. — Atbrauca ģenerāļa Ilartmuta šoferis, tad vēl iegriezās Makuļevičs … Vārdu sakot, tas pats karuselis …

—    Ak tas vīrelis, kas sacerē franču peršas? Viņš jau nāk katru dienu. Tam taču kāda skrūvīte vaļā. — Un Svempa sabāza grāmatas savā lielajā tirgus somā, pašā augšā uzliekot vācu ilustrētos laikrakstus.