Vai tad tiešām visam beigas? Tomēr ne! Padomju ļaužu sapņus nekas nespēj nonāvēt, tie vienmēr piepildās. Vajag tikai cīnīties. Šī doma deva Ērikam jaunu spēku. Viņš nolēma iet tālāk, nepadoties, turpināt nevienlīdzīgo cīņu.
Izlauzies cauri mežiem un purviem, Ēriks kādu laiku slēpās laukos. No turienes viņš drīz pārcēlās uz Zemgali, un fašisti tā arī neuzzināja, kāpēc dažu pagastu zemnieki, ar kuriem sākumā vēl puslīdz varēja tikt galā, atteicās piegādāt vērmahtam labību un gaļu.
Tomēr īstā pagrīdes cīņa Ērikam sākās Jelgavā, kur viņam izdevās stāties sakaros ar nelegālo komunistisko organizāciju. Pirms nedēļas viņš bija saņēmis jaunu uzdevumu — vajadzēja braukt uz Rīgu. apmesties šajā viesnīcā un gaidīt cilvēku, kas ieradīsies pie viņa. Bet biedrs kā nenāca, tā nenāca.
Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…
Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbalsoja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.
Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plankumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.
Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam