Tad sākās karš, un viss mainījās. Pirms dažām dienam viņš vēl bija salicis «Komunista» ievada virsrakstu: «Liepājas strādnieki, pie ieročiem!» — bet drīz vien jau pats turēja rokās šauteni un, vairoties no lodēm, rāpās pa zemi. Zāle kļāvās pie sejas tik mīksta un sulīga, debesis bez neviena mākonīša likās tik spožas un taustāmas, ka nemaz negribējās mirt. Deviņpadsmit dzīves gadi nav nekāds garš mūžs, un tas varēja beigties kuru katru mirkli uz asiņainā Šķēdes ceļa, kur jau bija krituši daudzi varonīgi Liepājas aizstāvji. Un tomēr Ēriks, lai gan tik ļoti negribējās mirt, līdzīgi visiem Imanta Sudmaļa komjauniešiem, cīnījās līdz pēdējam mirklim un caur tanku ložmetēju sprostuguni izlauzās no fašistiskā aplenkuma. Kad šāvienu troksni nomainīja sauso zaru brīkšķi, kas, ejot pa ēnaino meža taku, skanēja zem gurdenajām kājām, Ēriks pamanīja, ka palicis viens.
Viens. Bez biedriem, bez tālāka mērķa. Cīņa likās zaudēta, dzīvot vairs nebija vērts. Nosviedis šauteni, viņš smagi nokrita zemē. Pēc neskaitāmu stundu nepārtrauktas sasprindzinātības iestājās pēkšņs atslābums. Pirmo reizi triju dienu laikā mocīja izsalkums. Ēriks iebāza netīro, neganti sūrstošo roku bikšu kabatā un pašam par lielu izbrīnu kopā ar patronām izvilka brūnas, čauganas maizes druskas, rīsu un olu kripatas — pīrāgu, ko kaimiņu Marta bija lūgusi aiznest viņas vīram Pēterim. Taču Pēteris, Ērikam nokļūstot līdz ostas aizstāvju po- zicijām, bija jau kritis … Bet kur tad vēstule ar Maskavas zīmogu, ko vajadzēja nodot kaimiņam līdz ar pīrāgu? Ēriks atrada arī to — saburzītu, ložu ieskrambātu. Tas bija paziņojums, ka pilsonis Pēteris Lejaskārklis uzņemts par klausītāju Mičurina dārzkopju kursos. Cik bieži Pēteris bija stāstījis draugiem, ka gribot Kurzemē izaudzēt Krimas vīnogas un jaunas šķirnes bumbierābolus, kas savienotu «Leokardijas» saldumu ar «Gravenšteina» sulī- gumu. Vēl viens sapnis, kuru iznīcinājis fašistu šāviņš!