Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.
Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vajadzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis runas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cirtām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zilajās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.
Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neieredz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.