Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?
Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai noskārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturmfīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.
Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā sekotāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzliesmojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķielējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:
— Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!
Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētījoši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un enerģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.
Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār neraisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.
— Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.