«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika domas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:
— Nevienam jau šis laiks nepatīk.
— Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš piemetināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.
Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:
— Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!
Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmisīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturmfīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.
Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.
Viņa sniedza Ērikam roku:
— Ļoti pateicos par palīdzību.
Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu murmināšanu.