—     Kāpēc jums tā liekas?

—    Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …

—     Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.

Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pie­tiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.

—    Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.

—    Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?

Ēriks izlikās nedzirdam.

—     Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.

Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dzie­dādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem for­mas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un ne­kautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi no­spļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._