Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, putekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzeltenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.
Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.
— Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.
— Un kādas tad īstenībā?
— Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunējās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.
— Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tūdaļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!
— Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.
Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogojuma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrītes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palēnināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda:
— Uz kuru pusi aizskrēja?
Gandrīz vienlaicīgi Ēriks un Skaidrīte pacēla roku nepareizā virzienā, un abu skatieni sastapās. Ēriks gan tūdaļ nodūra acis, bet Skaidrīte paguva tajās saskatīt to, ko Ēriks visu laiku bija centies noklusēt.
Šis brīdis, kad jaunieši instinktīvi izveidoja kopēju fronti pret kopējo ienaidnieku, tuvināja viņus vairāk, nekā to būtu spējušas ilgas pazīšanās dienas.