—    Nu, doktor, vai es drīkstu iziet uz ielas? — Jānis jokodamies vaicāja, ieejot Nadeždas istabā.

—   Jāuzzina vispirms, ko par to domā konsultants Donats, — tādā pašā tonī atteica Cvetkova. — Nopietni, Jāni, vai tev neliekas, ka labāk būtu nogaidīt vēl pāris dienu ?

—    Nē, atlikt vairs nevar. Saproti pati, cik grūti šim puisim tur viesnīcā sēdēt un gaidīt. Tāda bezjēdzīga nīkšana sabeidz nervus. Bet dzīvoklim bez numura va­jadzīgs iemītnieks ar stipriem nerviem.

Nadežda piebīdīja krēslu tuvāk:

—    Tad jau varēja Svempai likt viņu atvest.

—     Es par to jau esmu domājis. Bet labāk vispirms apskatīt viņu personīgi, pataustīt, kāds viņam mugur­kauls. Šim darbam nepieciešams sevišķa rūdījuma cil­vēks. Manuprāt, daudz vieglāk uzspridzināt vilcienu nekā uz gadiem atteikties no cilvēkiem un saules. Un viņš taču vēl jauns, Nadja . . .

—    Tev taisnība. — Un Nadežda pieglauda matus ar noapaļotu, sievišķīgu kustību, kuras dabisko daiļumu Jānis tā apbrīnoja. — Tu vēl šodien iesi pie viņa? Man gan vairāk patiktu, ja tu nogaidītu vēl pāris dienu, — Nadežda atgriezās pie sarunas sākuma un ar rūpju pilnu skatienu uzlūkoja Jāni.

—    Kad tu beigsi raizēties par mani? — norūca Jā­nis. — Bet varbūt tomēr tā pareizāk . . . Labi, lai Elize aiznes viņam vēstuli . . . Nu, vai tagad esi apmierināta? — viņš pavīpsnāja.

Nadežda neapvainojās, jo labi saprata Jāņa mākslotā skarbuma īstos iemeslus. Viņa turpināja gludināt. Šī gaišzilā Skaidrītes kleita ar balto apkakli viņai bija ne tikai par šauru, bet arī pārāk meitenīga.