—     Uzklausi mani, Ērik, vienreiz par visām reizēm. Es zinu, ka tev nez kādēļ nepatīk runāt par politiku, bet tu taču mīli mani, vai ne? — lai neļautu sevi izsist no sliedēm, Skaidrīte nenogaidīja atbildi. — Tad mīli mani tādu, kāda es esmu, ar visiem maniem priekiem un bēdām . . . Protams, es priecājos par to, ka esmu sa­stapusi tevi. Tomēr ar to vien nepietiek. Palīdzi man atrast izeju no manām bēdām … Es nevaru tā dzīvot, dzirdi — nevaru! Visapkārt ciešanas un nāve, bet mēs te sēžam un dūdojam kā baložu pāris . ..

Ēriks saprata, kas nāks tālāk. Kā vienmēr tādās rei­zēs, vēlēšanās būt meitenei par balstu un ceļvedi cīnījās ar konspirācijas dzelžaino likumu. Ļoti uzmanīgi viņam jāsatausta vidusceļš — neatklāt sevi, bet tai pašā laikā arī neatstumt Skaidrīti ar pārāk neitrālu izturēšanos.

—    Esmu dzirdējusi, ka Rīgā darbojoties pagrīdes or­ganizācija, — tuqļināja Skaidrīte. — Ja es strādā'tu kādā fabrikā, man droši vien izdotos uzņemt sakarus. Bet tagad? Es taču nevaru iziet uz ielas un kliegt: «Es gribu cīnīties pret fašistiem, dodiet man ieroci!» Esmu daudz domājusi un beidzot nākusi pie slēdziena, ka man iF tikai viens cels … — Skaidrīte apvija roku ap Ērika pleciem. — Ērik, lai kā tu izliecies, tavas acis tomēr ne­prot melot. Arī tu neieredzi fašistus. Zini ko, brauksim uz Latgali pie partizāniem!

13

Ēriks sēdēja krēslainajā istabā un domāja par Skaid­rīti. Kāpēc šī meitene bija kļuvusi viņam tik tuva? Varbūt normālos apstākļos tas nebūtu tā noticis? Vai­nīga varbūt vientulība? Neierastā dīkdienība, kas radīja iekšēju tukšumu, kuru vajadzēja aizpildīt? Un varbūt degsmi, ko Ēriks citkārt būtu ielicis cīņas uzdevumu veikšanā, viņš tagad ielika ilgās pēc Skaidrītes?

Var jau būt, taču galvenais tas, ka Skaidrīte bija vislabākā draudzene ne tikai saulainām dienām, bet arī skarbajā cīņas vētrā.