— Tu laikam arī sapņoji kļūt par jūrnieku?
— Nē. Savādi, bet es biju gandrīz vienīgais no saviem klases biedriem, kas nedomāja par to. Es ļoti mīlēju grāmatas. Lasīju pat uz ielas, kad nācu no skolas. Tā es reiz nokļuvu pat zem mašīnas. Redzi, te uz kreisās rokas vēl palikusi maza rēta …
Meitene ar pirkstu noglāstīja iesarkano strēli:
— Tevi taču varēja sabraukt. . .
Ēriks pasmaidīja. «Ja tu zinātu, meitēn, cik reižu esmu bijis par mata galu no nāves . . . Toreiz, kad jahta apgāzās selgā un es gandrīz noslīku, toreiz uz asiņainā Šķēdes ceļa, vēlāk, kad šķūnī slēpos no šucmaņiem, un arī tagad, katru stundu, katru brīdi, tāpat kā visi pagrīdnieki . .. Bet es esmu palicis dzīvs un šodien varu sēdēt kopā ar tevi.»
Skaidrīte neatbildēja drauga smaidam. Viņa domāja par to, kā gan šī brāzmainā mīla tik pēkšņi sagrābusi viņu savā varā. Jau kuru dienu viņa nebija painteresējusies par notikumiem frontē. Tikai šodien, steigdamās uz šo satikšanos, viņa redakcijas skatlogā tika ievērojusi lielus virsrakstus, kas izkliedza fašistu jaunās uzvaras. Pusei no tā Skaidrīte neticēja, tomēr nevarēja noliegt, ka stāvoklis frontē ļoti grūts. Hitlera karapūļi tuvojās Baku, apdraudēja Staļingradu. Skaidrītes sirdī sāpīgi dūrās katrs zaudējums, taču viņa aiz tiem redzēja sarkanarmiešu pašaizliedzīgo cīņu, aizstāvot katru pēdu dzimtās zemes. Šis varonīgais piemērs vēl vairāk nostiprināja kūsājošo gribu darboties. Viņa atcerējās uzsaukumu, ko kādā agrā rītā bija redzējusi izlīmētu uz Melngalvju nama drupām — cirtaina meitene ar šauteni rokā, zem tās lozungs: «Dārgā draudzene! Tava vieta partizāņos! Graudama fašistu aizmuguri, tu palīdzēsi Sarkanajai Armijai atbrīvot mūsu zemi!» Tā tur bija rakstīts. Jau ilgi Skaidrīte slepenībā loloja kādu domu, bet, viena būdama, šaubījās par iespēju to realizēt.