— Amerika? Kur tas ir — kas tad tas būtu?
Un palīgs šim nadzīgi atbild:
— Tāda spīdekļa nav.
— Spīdekļa? — es saku. — Ko tad jūs, jaunais cilvēk, spriedelējat? Amerika nav nekāds spīdeklis. Tā ir valsts, tas ir kontinents. To atklājis Kolumbs. Par viņu jūs, jādomā, būsiet dzirdējis? Amerika, ser, Amerika …
— Muti ciet! — galvenais uzbrēca. — Pēdējo reizi prasu: no kurienes jūs esat ieradies?
— Patiešām nezinu, kā jums atbildēt, — es saku. — Atliek vairs sabāzt tikai visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pasaules.
— Are, — tas nopriecājās vien, — nu mēs esam drusku tuvāk lietai. No kādas tad īsteni pasaules?
Re, tagad, Pīters, viņš mani bija iedzinis strupceļā. Es skatos viņā, muti atplētis. Ari viņš skatās manī, uzacis saraucis, un tad pēkšņi dusmās uzbrēc:
— Nu, no kādas?
Bet es šim saku:
— Kā, no kādas? Protams, no vienīgās pasaules!
— No vienīgās! — tas iesprauslājas. — To taču ir miljardiem! Nākošais!
Tas nozīmēja, ka man vajadzēja paiet sāņus. Tā es arī izdarīju, un kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā.