Es nolaidos, un pūlis mani aizrāva sev līdzi pie vārtiem. Kad pienāca mana kārta, galvenais klerks griezās pie manis visai lietišķā balsī:
— Nu, mudīgāk! No kurienes jūs?
— No Sanfrancisko.
— Sanfran …? Kā, kā?
— Sanfrancisko.
Kā cilvēks, kas ir nesaprašanā, viņš pakasīja pa kausi un tad vaicāja:
— Kas tā tāda — planēta, vai?
Tad ir gan iedoma, Piters, nudien!
— Planēta? — es atbildu. — Nē, tā ir pilsēta. Vēl vairāk, tā ir lielākā, skaistākā …
— Pietiek, — šis mani pārtrauc. — Seit nav vieta garām runām. Ar pilsētām mēs te nenodarbojamies. No kurienes jūs vispār esat?
— Ak, lūdzu piedošanu, — es saku. — Pierakstiet: no Kalifornijas.
Atkal, Pīters, es iedzinu šo klerku strupceļā. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, bet tad viņš skarbi un saniknoti attrauca:
— Tādu planētu es nepazīstu! Kas tas ir, vai tas ir zvaigznājs?
— Ak dievs! — es saku. — Kas tad nu tas par zvaigznāju? Tas ir štats!
— Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Sakiet galu galā, no kurienes jūs vispār, vispār visā visumā, esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?
— Are, nu gan saprotu, ko jūs gribat. Es esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Tici vai ne, Pīters, bet arī tas nelīdzēja. Lai deviņi pērkoni mani nosper, ja meloju! Ģīmis tam ne par matu nepārvērtās, — kāds bija, tāds palika, gluži tāds pats kā mērķis pēc milicijas [6] šaušanas sacīkstēm. Viņš pagriezās pret savu palīgu un jautāja: