Tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa neatšķaidītu, pirmo malciņu iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad regulāri atkārtodams šo nodarbību augu dienu līdz pat gulētiešanai, kas parasti notika ap pusnakti. No divdesmit četrām stundām viņš gulēja tikai piecas, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi piedzēries. Abus mēnešus, ko nodzīvoju pie viņa Oolongas atolā, ne brītiņu netiku šo vīru redzējis skaidrā. Viņš taču gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stāvokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.

Viņa vārds bija Makelisters. Vīrs bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš lēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku manījis, ka jel lāsīte būtu izlaistījusies. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Mela- nēzijā, klaiņodams no Vācu Jaungvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā iesakņojies šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer». Arī sarunās ar mani viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Makelisters bija sīks, sažuvis vīrelis, no iekšpuses svilinošu dzērienu, no ārpuses svilinošas saules- no- ārdēts. īstenībā viņš vairs bija tikai sārņu pikucis, ne cilvēks, vēl galīgi neatdzisusi lavas drupača, kam mazliet dzīvības iekšā; kustējās viņš stīvi un pēkšņiem rāvieniem kā automāts. Spējāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Šis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.

Toties vara, ar kādu viņš valdīja, bija neizmērojama. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Atola iekšējā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa palīdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi stalta auguma vīri un sievietes, daudzi līdz sešu pēdu garumā un savu pārsimt mārciņu svarā.