Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, niecīgs sīktirgotājs un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Ja viņš teica «šurp», tie ieradās; ja viņš teica «prom», tie pazuda. Tie neuzdrīkstējās apšaubīt ne viņa gribu, ne viņa lēmumus. Viņš bija tik sīkumaini kašķīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personiskajās darīšanās. Kad Nugu, karaļa meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības nenotika. Kad karalis vēlējās nopirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija Sabiedrībai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu nedrīkstēja izlietot citām vajadzībām.

Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši briesmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem neticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi iet secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas, pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādas burvestības. Tomēr Makelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesagraujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepiemetās ne ļaundabīgās čūlas, ne riebīgās ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesūcināts ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev piemērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, nonākuši viņa viskija piesātinātajā dvašā, brāzmām vien birst zemē kā sīksīkas pelnu plēnītes. Neviens viņu nemīlēja, pat ne baktērijas, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.