Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sablīvējis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni, smeldami ūdeni pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku apmetnēs, bija nokauti.

Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt sveikā tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis ar virsaišiem apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža bija arvien izrādīties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vezdami kokosriekstu virtenes, vistas un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas —, cilvēki no kuģa sāka uz mums šaut, un, kad airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas toreiz bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

To pašu pēcpusdienu no šonera krastā izbrauca tris mazas laiviņas, pilnas ar baltajiem. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami katru vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva vistas un cūkas. Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies ieraudzījām, ka visas būdas liesmo. Pievakarē saskatījām daudzas laivas braucam no Nihi puses — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, cik palikuši dzīvi, jo arī viņu ciematu, tāpat kā mūsējo, bija nodedzinājis otrs šoneris, iebraucis pa Nihi šaurumu.