Tagad uzklausi, ko darīja šis stūrmanis. Kad mēs metamies viņam virsū, pūzdami savus gliemežvākus, un jūra bija noklāta ar mūsu laivām, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu dzinās viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējām piecas asis, kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. Viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokās un šāva daudzas reizes. Viņš nebija labs šāvējs, tomēr, kad piebraucām tuvāk, daudzi no mūsējiem tika ievainoti un nonāvēti. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.

Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji traucāmies tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es saprotu, ka viņš bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo degļi uzliesmoja tik drīz. Bez tam degļi bija īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa stienīšu sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No divdesmit laivām puse tika sašķaidīta drumstalās. Arī laiva, kurā sēdēju es, tā sašķīda un kopā ar to divi man blakus sēdošie cilvēki. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem.* Pārējās laivas apgriezās un metās atpakaļ. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, kamēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrmanis bija sātans.