acis, bet pārējo sejas rotu nozīmi nevarēja izprast. Galvas apakšdaļā rēgojās liela atvere, kas nepārtraukti aizvērās un atvērās; droši vien tai bija kaut kāds sakars ar būtnes elpošanu.
Zinātnieki kā apburti vēroja, kā savādās būtnes tiek iesaistītas fantastiskos piedzīvojumos. Notika neticami nikna sadursme ar citu, nedaudz atšķirīgu radījumu. Likās, ka abiem noteikti jāiet bojā, bet nē, — kad viss bija cauri, neviens nelikās cietis. Tad sekoja jūdzēm garš mežonīgs brauciens kādā mehānismā ar četriem riteņiem, kurš spēja ārkārtīgi ātri pārvietoties. Skrējiens beidzās pilsētā, kas bija stāvgrūdām pārpildīta ar citiem satiksmes līdzekļiem; tie kustējās visos virzienos galvu reibinošā ātrumā. Neviens nebrīnījās, kad divas mašīnas sadūrās un abas tika sadragātas.
Pēc tam notikumi kļuva arvien sarežģītāki. Tagad bija gluži skaidrs, ka būs nepieciešami daudzu gadu pētījumi, lai analizētu un izprastu visu notiekošo. Bija skaidrs arī tas, ka ieraksts ir mākslas darbs, pie tam nevis precīzs, bet drīzāk nedaudz stilizēts Trešās Planētas dzīves atspoguļojums.
Attēlu plūsmai beidzoties, lielākā daļa zinātnieku jutās pilnīgi apstulbuši. Pēdējais kadrs attēloja haotisku kņadu, kur būtne, kas bija atradusies uzmanības centrā, tika ierauta kādā šausmīgā, bet neizprotamā katastrofā.