Attēls sašaurinājās līdz aplim ar būtnes galvu centrā. Pēdējā aina attēloja tuvplānā tās seju, acīmredzot paužot kaut kādas spēcīgas jūtas, bet nebija uzminams, vai tās ir ārkārtīgas dusmas, bēdas, izaicinā­jums, rezignācija vai vēl kas cits.

Attēls nozuda. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas rakstu zīmes, tad viss bija cauri.

Dažas minūtes valdīja absolūts klusums, ja neskaita viļņu šļakstus smiltīs. Zinātnieki bija pārāk apstulbuši, lai runātu. Acumir­klīgais ieskats Zemes civilizācijā bija atstājis uz viņu prātiem satriecošu iespaidu. Tad nelielas grupiņas sāka sarunāties, vispirms čukstus, tad arvien skaļāk, domām par re­dzēto kļūstot noteiktākām. Drīz Vēsturnieks lūdza uzmanību un atkal uzrunāja klāt­esošos.

— Mēs pašreiz plānojam, — viņš iesā­ka, — plašu pētījumu programmu, lai uzzi­nātu no šīs hronikas pēc iespējas vairāk. Tiek gatavots tūkstošiem kopiju, ko izdalīs visiem darbiniekiem. Pienācīgi jānovērtē ar to saistītās problēmas; būs jāveic milzu darbs, it sevišķi psihologiem. Bet es nešaubos, ka mēs gūsim panākumus. Kurš vēlāk, nākama­jās paaudzēs, varēs kaut ko pateikt par šo brīnišķīgo rasi, ja mēs nespēsim to izda­rīt? Pirms šķiramies, palūkosimies vēlreiz uz mūsu tālajiem radiniekiem, kuru prāts var­būt pārspējis mūsējo, bet no kuriem munis palicis tik maz.