Virsadministrators, kam kuru katru brīdi vajadzēja ierasties, bez šaubām, gandrīz tūlīt uzdos to pašu jautājumu, ko Deviens bija uzdevis sev jau līdz apnikumam.
Kāpēc nav noticis kodolkarš?
Deviens vēroja, kā smagnējie movi sagatavo nosēšanās laukumu, nogludinādami nelīdzenumus un noklādami pamatu ar keramikas masas slāni, kam vajadzēja absorbēt su- peratomiskā lauka grūdienus kuģa nolaišanās brīdī, iespējami pasargājot pasažierus no neērtībām.
Pat savos skafandros movi šķita spēka pārpilni, taču tas bija tikai muskuļu spēks. Aiz viņiem varēja redzēt kāda harrieša mazo stāvu. Tas deva pavēles, un movi paklausīgi tās izpildīja. Kā gan citādi!
No visiem domājošajiem lielajiem primātiem movu rase maksāja harriešiem meslus visneparastākajā veidā — vairāk paši ar sevi nekā ar materiālām vērtībām. Tā bija apbrīnojami noderīga atlīdzība, daudzējādā ziņā labāka nekā tērauds, alumīnijs vai medikamenti.
Deviena radiotelefons iesprakšķējās.
— Kuģis ir jau redzams, ser! — atskanēja ziņojums. — Tas nolaidīsies stundas laikā.
— Ļoti labi, — Deviens sacīja. — Lieciet sagatavot manu mašīnu, lai es varu doties pie kuģa, tiklīdz sāksies nosēšanās.
Patiesībā viņam nepavisam nelikās, ka ir ļoti labi.
Virsadministrators ieradās savas personiskās svītas pavadībā, kas sastāvēja no pieciem moviem. Kopā ar viņu tie ienāca pilsētā — katrā pusē pa vienam, trīs aizmugurē. Tie palīdzēja viņam novilkt skafandru, tad novilka savējos.