Zem ķiveres caurspīdīgā sejsega bija redzama melna, krunkaina seja ar resnu, kustīgu degunu tieši pašā centrā. Uz melnā fona mazais smalkās bārdas kušķītis izska­tījās spodri balts. Skafandra mugurpusē maz­liet zem vidus bija izcilnis, kurā ērti novie­tojās īsā, strupā harriešu aste.

Deviens savu ārieni, protams, uzskatīja par normālu un dabisku, taču viņš ļoti labi zināja, ka harrieši stipri atšķiras no visām citām Galaktikas domājošajām būtnēm. Har­rieši vienīgie bija tik mazi augumā; viņiem vienīgajiem bija aste; viņi vienīgie ēda tikai veģetāru barību… un viņi vienīgie bija izvairījušies no neizbēgamā kodolkara, kas bija pazudinājis visas pārējās zināmās do­mājošo būtņu sugas.

Viņš stāvēja ar valni apjoztā ieplakā, kas - pletās tik daudzu jūdžu tālumā, ka to ietve­rošā augstā malas krants nozuda aiz ap­vāršņa. (Šādu reljefa veidojumu, ja tas būtu mazāku apmēru, Harrijā sauktu par krāteri.) Fie ieplakas dienvidu malas vaļņa, kur vien­mēr bija zināms pavēnis pret tiešajiem Sau­les stariem, atradās pilsēta. Sākumā, protams, tā bija tikai pagaidu nometne, bet, gadiem ritot, šurp tika atvestas sievietes, tepat dzima bērni. Tagad šeit bija skolas, kompli­cētas hidroponikas iekārtas un lieli ūdens rezervuāri — viss, kas nepieciešams pilsētai bezgaisa pasaulē.

Smieklīgi! Un tas viss tādēļ, ka viena pla­nēta, kam bija kodolieroči, negribēja sākt kodolkaru.