Pienākot vasaras vidum, viņi bija apmetušies vientuļā ielejā, kur gaiss bija retināts un zvaigznes mirdzēja neredzēti spoži. Vasara jau gāja uz beigām, kad Sens ar abiem dēliem devās uz priekšu izlņkot ceļu. Trīs dienas viņi kāpa un trīs naktis gulēja, cik nu labi tas bija iespējams, uz ledainajām klintīm. Un ceturtajā rītā priekšā vairs nebija nekā, izņemot ieslīpu nogāzi, kas veda uz pelēku akmeņu piramīdu, ko pirms daudziem gadsimtiem bija. cēluši citi ceļotāji.

Tuvojoties nelielajai akmeņu piramīdai, Šens trīsēja, bet ne jau no aukstuma. Viņa dēli bija palikuši iepakaļ; neviens nerunāja, jo pārāk daudz kas izšķīrās šai brīdī. Tūlīt viņi uzzinās, vai tiešām visas cerības biju­šas veltas.

Kalnu siena aizlocījās uz austrumiem un rietumiem, it kā ieskaudama lejā izpletušos zemi. Tur jūdzēm tālu aizstiepās viļņains līdzenums ar lielu upi, kas milzīgās cilpās aizvijās tam pāri. Tā bija auglīga zeme; cilts tur varētu iekopt labību, ja vien būtu droša, ka līdz ražas novākšanai nebūs jābēg.

Tad Šens pacēla acis uz dienvidiem un redzēja sabrūkam visas savas cerības. Tur, pasaules malā, blāvi mirdzēja tā pati nāvi nesošā gaisma, ko viņš tik bieži bija skatī­jis ziemeļos — ledus atspīdums aiz horizonta.

Tālāk ceļa nebija. Visus šos gadus, viņiem bēgot, šļūdoņi no dienvidiem bija virzījušies viņiem pretī. Drīz kustīgas ledus sienas vi­ņus samals …