Dienvidu šļūdoņi sasniedza kalnus tikai nākamās paaudzes laikā. Tajā pēdējā vasarā Sena dēli sanesa cilts svētos dārgumus pie vientuļās piramīdas, kas slējās virs līdzenuma. Ledus, kas kādreiz bija mirdzējis aiz horizonta, tagad atradās viņiem gandrīz pie kājām; uz pavasara pusi tas jau šķelsies pret kalnu sienām.
Neviens vairs nesaprata dārgumu nozīmi: tie saistījās ar pārāk tālu pagātni, lai kāds no dzīvajiem to saprastu. To izcelšanās gaisa miglā, kas ietina Zelta Laikmetu, un neviens vairs nestāstīs, kā tie beidzot nonākuši šīs klejotāju cilts īpašumā, jo tas bija stāsts par nebūtībā nogrimušu civilizāciju.
Kādreiz visas šīs nožēlojamās relikvijas kaut kāda iemesla dēļ glabāja kā dārgumu, un tagad tās bija kļuvušas svētas, lai gan to nozīme sen bija zudusi. Teksts vecajās grāmatās bija izbālējis jau pirms vairākiem gadsimtiem, tomēr lielu daļu iespieduma vēl varēja salasīt — ja atrastos kāds, kas to spētu. Bet jau daudzas paaudzes bija mainījušās kopš tiem laikiem, kad cilvēkiem bija vajadzīgas septiņzīmju logaritmu tabulas, pasaules Ģeogrāfijas atlants un Sibēliusa Septītās simfonijas partitūra, ko, spriežot pēc titullapas, bija iespiedis H. K. Ču un dēli Pekinā 2021. gadā.
Vecās grāmatas bija godbijīgi novietotas nelielās, speciāli šim nolūkam izveidotās kapenēs.