Deviens aptuveni uzminēja, ko šis vārds
varētu nozīmēt, un saērcināts sacīja:
— Nepavisam ne. Mēs to darām tikai tāpēc, lai viņi samierinātos ar savu kalpotāju stāvokli un aizmirstu mājas. Mēs negribam, ka viņi būtu nelaimīgi. Viņi taču ir domājošas būtnes!
— Un ko jūs darītu ar Zemi, ja pie mums notiktu karš?
— Mums ir bijis piecpadsmit gadu laika, lai to izlemtu, — Deviens sacīja. — Jūsu pasaule ir ļoti bagāta ar dzelzi, un jums ir augsti attīstīta tērauda ražošanas tehnoloģija. Manuprāt, jūsu kontribūcija būtu tērauds. — Viņš nopūtās. •— Taču šajā gadījumā, man šķiet, kontribūcija nesegtu mūsu izdevumus. Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi — vismaz desmit gadus par ilgu.
— Cik pasaules jūs esat šādā veidā apli- kuši ar nodokļiem? — lielais primāts jautāja.
— Es nezinu precīzo skaitu. Bet noteikti vairāk nekā tūkstoš.
— Tad jau jūs esat īsti Galaktikas lendlordi, vai ne? Tūkstoš pasaules iznīcina sevi, lai maksātu meslus jūsu labklājībai. Bet, ziniet, jūs esat vēl kaut kas cits. — Radījuma balss kļuva skaļa un griezīga. — Jūs esat maitasputni!
— Maitasputni? — Deviens atkārtoja, pūlēdamies uzminēt šā vārda nozīmi.
— Maitu ēdāji. Putni, kas gaida, kad kāds nabaga radījums nomirs tuksnesī aiz slāpēm, un tad nolaižas zemē un ēd tā līķi.